Jūnija beigas daudzās kultūrās šķiet kā slieksnis. Lietuvā tas ir Jāņu jeb Rasu laiks: īsākā nakts, ugunskuri, vainagi, rasa, zālītes un papardes zieda meklējumi. Japānā ap šo pašu laiku, 30. jūnijā, šintoistu tempļos notiek Nagoshi no Harae – vasaras attīrīšanās rituāli. No pirmā acu uzmetiena tā ir pavisam cita tradīcija: mierīgāka, vairāk rituāla, notiek tempļos, nevis pie ugunskuriem uz kalniem. Taču abas svinības runā par vienu un to pašu cilvēka vajadzību – gada vidū apstāties, attīrīties, pārvarēt robežu un sagaidīt jauno laiku stiprākiem.
Nagoshi no Harae, ko dēvē arī par vasaras attīrīšanos, ir šintoistu rituāls, kas paredzēts, lai attīrītu gada pirmajā pusē uzkrājušos neveiksmes, netīrumus vai garīgās grūtības un lūgtu veselību un drošību atlikušajiem sešiem mēnešiem. Kioto tūrisma avoti norāda, ka šie rituāli notiek visu jūniju, bet visbiežāk kulmināciju sasniedz 30. jūnijā. Tajā laikā pie tempļu vārtiem tiek uzstādīts liels no zāles vai niedru pīts aplis, ko sauc par chinowa, bieži vien lielāks par cilvēku. Ticīgie iet cauri tam noteiktā secībā – it kā astoņnieka kustībā – un pēc tam dodas lūgties templī.
Šis zāles aplis ir vissvarīgākais Nagoshi no Harae simbols. Tas nav tikai dekors. Iejot cauri chinowa, cilvēks simboliski atstāj aiz sevis to, kas viņu nomācis: slimības, sliktu veiksmi, nogurumu, kļūdas, nemieru. Šintoistu tradīcijā "netīrumi" ne vienmēr nozīmē morālu vainu rietumu izpratnē; tas var būt arī dzīves haoss, nogurums, nelaime, uzkrātas grūtības, kas rituāli jānomazgā vai jānovērš. Tāpēc šī tradīcija ir tuvāka ne tik daudz grēku nožēlošanai, cik atjaunošanai.
Dažos tempļos notiek arī cits rituāls – hitogata jeb papīra cilvēka figūriņu izmantošana. Uz šādas figūriņas cilvēks var uzrakstīt vārdu un vecumu, ar to pārbraukt pāri ķermenim vai iepūst tajā, tādējādi it kā pārnesot savus netīrumus un nelaimes papīra aizstājējā. Vēlāk šīs figūriņas tiek palaistas pa ūdeni, sadedzinātas vai citādi rituāli iznīcinātas. Kamigamo tempļa Kioto aprakstā uzsvērts, ka 30. jūnija vakarā šādas figūriņas tiek laistas Nara no Ogawa upītē, ticībā, ka ūdens aiznes cilvēka uzkrātos netīrumus.
Šeit jau var redzēt pirmo skaidro tiltu uz lietuviešu Jāņiem. Lietuvā ūdens un rasa arī ir ārkārtīgi svarīgi. Vispārējā lietuviešu enciklopēdija raksta, ka Jāņos senatnē īpaša uzmanība tika pievērsta ūdenim: tika ticēts, ka pirms saullēkta savāktai rasai piemīt dziednieciskas spējas, ar to mazgājās, un svētku priekšvakarā vai rītā cilvēki gāja peldēties upēs un ezeros, cerot uz veselību un aizsardzību pret slimībām. Japānā ūdens nomazgā netīrumus tempļa rituālā, Lietuvā rasa un peldes sniedz vitalitāti, skaistumu, veselību. Atšķiras reliģijas un forma, bet līdzīga ir pati loģika: ūdens gada pārejas laikā kļūst vairāk nekā ūdens.
Vēl viens tuvs simbols – augi. Nagoshi no Harae centrā atrodas zāles aplis. Lietuviešu Jāņos augu valsts ir vēl izteiktāka: ziedu vākšana, zālīšu lasīšana, vainagu pīšana, zālīšu dziednieciskā un maģiskā spēja. VLE norāda, ka viens no svarīgākajiem senajiem Jāņu rituāliem bija kupoliavimas – zālīšu vākšana no septiņiem vai deviņiem laukiem; tika ticēts to dziednieciskajai un maģiskajai spējai. Savāktās zālītes tika glabātas mājās, izmantotas ārstniecībai, dzīvnieku aizsardzībai, zīlēšanai.
Taču šeit atklājas arī atšķirība. Lietuvā zālītes ir bagātīgas, dažādas, dzīvas: tās tiek pītas vainagos, vāktas pļavās, karinātas mājās, žāvētas zālēm, izmantotas zīlēšanai. Japānā Nagoshi no Harae zāle vairāk koncentrēta vienā simbolā – aplī, caur kuru tiek iets. Lietuviešu tradīcija vairāk izvēršas caur pļavu, dziesmu, nakti un kopienas svinībām; japāņu – caur tempļa telpu, kārtīgu kustību un skaidru attīrīšanās darbību.
Jāņi jeb Rasas Lietuvā ir vasaras saulgriežu svētki, kas tiek svinēti 24. jūnijā, un to rituāli tiek veikti priekšvakarā, 23. jūnijā. Šos svētkus pirms kristietības sauca par Kupolēm vai Rasām, un vēlāk tie tika pielīdzināti Sv. Jāņa Kristītāja dienai. Nagoshi no Harae nav saulgriežu svētki tiešā nozīmē, bet tie arī notiek gada vidū. To jēga nav garākās dienas svinēšana, bet gan pusgada beigu attīrīšanās. Tātad lietuviešu Jāņi iezīmē dabas pilnību, saules spēku un auglību, bet japāņu Nagoshi no Harae – robežu starp pirmo un otro gada pusi.
Ļoti atšķiras arī uguns loma. Jāņos uguns ir viens no svarīgākajiem simboliem: ugunskuri tiek kurināti kalnos, pār tiem lec, pie tiem dzied, tiek ticēts to aizsardzības un atjaunojošajai spējai. VLE raksta, ka Jāņu simboli ir Saule un uguns, un ugunskuri tika saistīti ar ražu, aizsardzību pret slimībām un nelaimēm; jaunieši pie ugunskuriem dziedāja, gāja rotaļās, lēkāja pāri ugunij. Nagoshi no Harae uguns var parādīties dažos tempļu rituālos, piemēram, dedzinot hitogata figūriņas, bet tā nav galvenā svētku ass. Japānā vissvarīgākā kustība ir iet cauri aplim un attīrīties; Lietuvā – būt pie uguns, ūdens, zālēm un rītausmas. Interesanta ir arī ēdiena tradīcija.
Kioto ar Nagoshi no Harae saistītais saldums minazuki – trīsstūrveida rīsu miltu pīrādziņš ar saldām azuki pupiņām. To ēd 30. jūnijā kā veiksmes un aizsardzības pret ļaunumu zīmi. Japānas Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zvejniecības ministrijas reģionālās virtuves aprakstā skaidrots, ka trīsstūra forma tiek saistīta ar ledu, kam bija jāatvaira vasaras karstums, bet sarkanais azuki pupiņu krāsa – ar ļauno garu atvairīšanu. Lietuviešu Jāņos nav viena tāda visā svētkos dominējoša rituāla salduma, taču ir cienasts, siers, alus, kopīga būšana pie ugunskura un vārdadiennieku – Jāņu, Joņu, Jaņinu – apsveikšana.
Apkopojot, Nagoshi no Harae nav japāņu Jāņi, bet tas var būt ļoti interesants Jāņu "radinieks" pēc gadalaika un simbolikas. Abas tradīcijas notiek jūnija beigās, abas runā par robežas laiku, abas izmanto augus un ūdeni kā attīrīšanās, aizsardzības un atjaunošanās zīmes. Taču to noskaņa atšķiras: Jāņi ir trokšņaināki, kopieniskāki, pilni uguns, dziesmu, zīlēšanas un nakts maģijas; Nagoshi no Harae – atturīgāks, tempļa rituāls, orientēts uz personīgu attīrīšanos un mierīgu sagatavošanos gada otrajai pusei.
Var teikt tā: Jāņos lietuvietis iet uz pļavu, pin vainagu, lec pāri ugunskuram un gaida papardes ziedu; Nagoshi no Harae japānis iet uz templi, iet cauri zāles aplim un atstāj aiz sevis pusgada nastu. Vienur cilvēks meklē saules, rasas un ziedošas nakts brīnumu, citur – tīrību, klusumu un jaunu sākumu. Bet abos gadījumos daba kļūst par starpnieku starp ikdienu un to, kas ir svēts.